20. februārī ZRKAC Jelgavas pirmsskolas izglītības iestāžu vadītāju un skolu direktoru vietnieki tikās seminārā „Vērošanas prakse”. Semināra aktualitāti noteica pieejas maiņa pirmsskolas izglītības satura īstenošanā. Iestādei kā organizācijai ir vairākas lomas un funkcijas. Viena no tām, kas būtu jānostiprina, ir iestāde kā mācīšanās organizācija. Lai tas noritētu sekmīgi, ir jābūt gan iestādes, gan katra skolotāja lomas izpratnei un mērķu skaidrībai - skolotājs, kurš saprot un novērtē savas attīstības vajadzības, un vadības komanda, kura tās akceptē un atbalsta. Vadītāja un direktora vietnieka loma šajā procesā ir izvērtēt metodiskā atbalsta virzienu un apjomu, kas ļautu skolotājam pieaugt profesionālajās kompetencēs, kāpināt katra audzēkņa izaugsmes dinamiku, sniegt profesionālu atbalstu, sadarbojoties ar kolēģiem. Vietnieka loma nav būt pārbaudītājam, bet gan pildīt palīga un sadarbības partnera funkciju, sniedzot atbalstu, konsultējot. Tāpat ir jācenšas izprast, kā procesa vērošanā secinātais var kļūt par atbalstu skolotāja darbības pilnveidei un profesionālajai izaugsmei. Ir jānotiek fokusa maiņai no kontroles uz atbalstu. Uzdevums ir palīdzēt skolotājam izvērtēt viņa profesionalitātes stiprās un vājās puses, secināt, ar ko viņš varētu dalīties ar kolēģiem, kas varētu būt tas, ko būtu vērts iemācīt citiem, kas būtu jāpilnveido vai jāapgūst. Domājot par pilnveidi, ir būtiski palīdzēt rast piemērotu iespēju to darīt, kā arī saprast veidu, precīzi noformulējot, ko skolotājs vēlas uzzināt. Tas mazinātu nemiera un nedrošības sajūtu, kā arī ļautu precīzāk saprast darāmā apjomu un virzienu profesionālajā pilnveidē un tālākizglītībā. Skolotājam ir svarīgi mācīties apzināties un precīzi formulēt gan jautājumus, gan vajadzības. Lai skolotājam būtu iespēja pavērot sevi no malas, procesu var filmēt, tādējādi iegūstot vērtīgas atziņas par sevi.
Lai vadītāja vietnieka ikrīta „iziešana pa grupām” no tradīcijas veidotos par mērķtiecīgu metodisko atbalstu, vietnieks varētu vērot:
- atsevišķu audzēkni (atbalsta nepieciešamību, individuālu problēmu, attīstības dinamiku);
- tehniku dažādību bērna darbos, iespēju tās pētīt, prasmi radoši apvienot;
- katra audzēkņa prasmju, zināšanu, attieksmju līmeni, stiprās puses;
- skolotāja darbu kopumā, ja rodas neskaidrības par redzēto, konkrētām epizodēm vai situācijām, kas atkārtojas, aicināt pedagogu uz sarunu, lai izprastu cēloņus un vienotos par atbalsta veida nepieciešamību;
- grupas komandas darbu, ieguldījumu, sadarbības prasmju līmeni;
- dziļās mācīšanās elementus praksē;
- profesionālo zināšanu līmeni, kuru lieto praksē;
- pieejas īstenošana praksē;
- vērtēšanu kā atbalstu bērna attīstība;
- procesa organizēšanu laikā un telpā;
- caurviju prasmes;
- skolotāju kā personu, kas reprezentē vērtības;
- diferenciāciju un individualizāciju;
- vidi kā procesa sastāvdaļu;
- līdzsvaru starp „akadēmisku” un „radošu” vidi;
- vides organizāciju un pieejamību.
Minētais uzskaitījums ir tikai viens no variantiem, kā un ko vērot, lai nodrošinātu mērķtiecīgu metodisko atbalstu, domājot par izglītības pieejas maiņu. Šo procesu ietekmē konkrētās pirmsskolas izglītības grupas audzēkņu vajadzības, iestādes attīstības plāns un skolotājiem nepieciešamais atbalsts, tā veids, saturs un apjoms. Analītiski izvērtējot situāciju, minēto uzskaitījumu ir iespējams papildināt, transformēt, modificēt atbilstoši nepieciešamībai. Tādējādi bērni būtu vislielākie ieguvēji, jo tiktu pilnveidotas skolotāja profesionālās kompetences, kā arī tiktu paaugstināta izglītības kvalitāte. Tiktu nodrošināts atbalsts skolotāja apzinātai pedagoģiskai darbībai, profesionālajai izaugsmei un iesaistei iestādes attīstībā.
