Šī gada 30. janvārī Jelgavas pirmsskolas izglītības iestāžu vadītāju vietnieki pulcējās PII „Lācītis” uz labās prakses semināru ”Pedagoģiskā procesa plānošana”. PII vietnieki ir mērķtiecīgi mācījušies trīs gadu garumā, lai sekmīgi varētu uzsākt satura reformas īstenošanu. Šis bija pirmais labās prakses seminārs. PII „Lācītis” vadītājas vietniece Santa Zgrunda dalījās tajā, ko paveikušas, sapratušas un izveidojušas iestādes pirmsskolas izglītības skolotājas, lai veidotu ērtu, pārredzamu darba plānu. Protams, ka tas ir ceļa posms plāna izveidē, kurā rodas jautājumi, tiek veiktas izmaiņas, tas ir process, kurā, pieaugot skolotāju meistarībai, nostiprinoties izpratnei, paplašinoties zināšanām, plāns mainās gan saturiski, gan vizuāli.

Kā liecina pārējo iestāžu vietnieku sacītais, ir  iedrošinoši redzēt, kā šo reformas ieviešanas ceļu iet kolēģi, ka tas nav viegls nevienam no mums. Ir jāiedzīvina izprastie termini, lai tie nepaliek kā stīva teorija, kuru mēs lietojam „pareizi”, runājot par reformu. Kas „dzīvo” aiz šiem vārdiem un kā reformas jēga kļūst par skolotāja pārliecību? Kopīgā domu apmaiņa ļāva precizēt plānā ietverto redzējumu, saprast, ka, pārāk akcentējot mācību jomu sasniedzamos rezultātus, mēs kļūstam saturcentrēti un vadāmies pēc iepriekšējās pirmsskolas izglītības mācību programmas modeļa, pazaudējot vērtības, tikumus un caurvijas, paliekam modelī "ko es bērnam iemācīšu"… Te lieti noderēja pilotiestādes „Kamolītis” pieredze, kas ļāva saglabāt veseluma skatījumu uz plānojamo saturu. Arī pirmsskolas iestāžu vadītāju vietnieki mācās sadarboties.

Vietnieces atbalstīja viedokli par to, ka domu kartes ir vērts aktualizēt  un izmantot kā efektīvu instrumentu plānošanas procesā. Secinājām, ka, mērķtiecīgi veidojot domu karti, tai vajag pievienot arī sasniedzamos rezultātus, lai skolotāji domātu par bērnu vajadzībām, reālajiem resursiem. Pie domu kartes ir labi vēlreiz atgriezties, tematam noslēdzoties, lai izvērtētu sākotnēji plānotā reālo izpildi, lai domu karti papildinātu vai tajā nosvītrotu to, kas sākotnēji licies izdarāms, bet prakse pierādījusi pretējo.

Diskusiju procesā tika uzsvērta doma, ka uz grupas vidi jāraugās kā uz instrumentu, kuru skolotājs mērķtiecīgi iekārto kā procesa sastāvdaļu. Grupas vidi veidojot, var runāt par diviem skatupunktiem: ir vide, kura nodrošina bērna attīstības vajadzības, un tā ir ilglaicīga, un vide, kura ir pakļauta tematam, kas ļauj bērniem darboties un iedziļināties tematā, kas ir mainīgā daļa.

Diskutējot radās atziņa, ka vērtēšanai ir divi aspekti: viens, kurā skolotāji vērtē katra bērna dinamiku un otrs, kurā skolotājs vērtē savu darbību, tās efektivitāti, pārlieku lielo aktivitāti, spēju ievērot, pamanīt un secināt.

Secinājām, ka šāda sadarbības forma ir vajadzīga, pārrunājot jautājumus, kuros nepieciešama kolēģa pieredze, doma, redzējums. Uz sadarbību!

Semināra prezentācija pieejama šeit.